Ar pirmo pavasara sauli un zaļumu lauku sētā sākas jauns darba cēliens, kas noslēdzas vēlā rudenī. Viena no spilgtākajām pavasara svinēšanas un lauku sētas izdarībām, kas 21. gadsimta pilsētas cilvēkam ir pavisam sveša, ir rumulēšanās. Tradīcija, kas vēl joprojām ir neatņemama pavasara izdarība arī daudzās Svaigi.lv saimniecībās.

Pavisam vienkārši - rumulēšanās ir laistīšanās ar ūdeni dienā, kad govis pavasarī pirmoreiz tiek palaistas ganībās. Ziemā dzimušajiem teliņiem tā ir pirmā reize ārpus siltās kūts, tāpēc bieži vien šis ir notikums, kurā var vērot dzīvnieku pārsteigumu un prieku – govis mauj, teļi lēkā un bizo, un saimnieki priecājas līdz ar saviem lopiņiem. Pirms tam saimniekiem jāsagatavo ganības, jāizrauga, kur bagātīgāk saaugusi zāle, jāvēro laikapstākļi un jāseko līdzi laika prognozēm, lai pirmā ganu diena būtu veiksmīga un netraumētu gotiņu veselību.

Latvietim ūdens ir svētība, un šajā dienā gan citam citu, gan arī govis ar šo svētību dāsni “jāapdāvina”, tāpēc šajā aktivitātē iesaistās visi mājas ļaudis. Ir virkne ticējumu, kas stāsta, kādēļ jārumulējas, un dažādos novados tie mazliet atšķiras, taču pamatideja visur ir tā pati – tas ir rituāls labklājības nodrošināšanai. Jārumulējas, lai govis neslimo un dod daudz piena, jo cik daudz ūdens šajā dienā izlīstot, tik daudz būšot piena. Senākos laikos, kad elektriskā gana vietā katram ganāmpulkam bija arī savs gans – cilvēks, tika rotātas ganu rīkstes un ar ūdeni noteikti bija jāaplej arī gani, lai neslimo, lai ganībās neguļ un lai viņiem nekož dunduri. Ar ūdeni laistās gan lieli, gan mazi, nāk ciemos kaimiņi un, sveicot saimniekus ar pirmo ganu dienu, viņus aplej ar ūdeni, tādā veidā novēlot labklājību. Tā bieži vien izvēršas par spēli, kurā viens otram mēģina pielavīties, bēg, spiedz un smejas - sena tradīcija, kas, starp citu, sastopama arī citviet Eiropā.

Ir saimniecības, arī Svaigi.lv pulkā, kas katru gadu jau laicīgi plāno pirmo dienu, kad govis laist ganos. Kā stāsta saimniece Zenta Dreikša, ja grib viegli savaldīt ganāmpulku, šo dienu jāizvēlas, ņemot vērā arī Mēness ceļu. Ja mēness būs Zivīs, tad govis būs kā zivis ūdenī – katra uz savu pusi, uz priekšu un atpakaļ. Lai govis mierīgākas, tās vislabāk pirmoreiz laist ganos, kad Mēness ir Ūdensvīra, Dvīņu vai Vēža zīmē. Pirms laišanas ārā govīm dod maizi, lai neskrien ar ragiem zemē, bet pēc tam arī paši mielojas ar maizi un vārītām olām, lai sviests labi padodas.

Arī “Ķīvītēs” un "Bļodiņās" bez rumulēšanās nekad neiztiek. Zenta gan piebilst, ka kolhoza laikos, govju laišana ganos un rumulēšanās bija daudz lielāks pasākums nekā ir šobrīd. No darbnīcām ar ūdens spaiņiem esot nākuši veči un ūdens lijis no jumtiem un pažobelēm, viens otru gan peldinājuši dīķī, gan mēģinājuši visādi pārsteigt nesagatavotus. Taču arī tagad vienmēr atradīsies kāds, kurš sagādās pārsteiguma momentu, uz galvas uzgāžot aukstu ūdeni, jo šajā dienā drīkst un arī vajag to darīt. Sauss nedrīkst palikt neviens – jānorūdās un veselība jānodrošina katram notikuma dalībniekam, lai saimniecībā būtu gan piens, gan izdevušies piena produkti, ar ko apgādāt citus līdz pat nākamajam pavasarim.