Zaļu tēju vākšana vasarā var izvērsties par visnotaļ romantisku nodarbi – Tu esi pļavā, reibsti no smaržām un gribi nest sev līdzi teju vai visu, kas zied. Lai ziemā nepaliktu ar tukšumu mājas aptieciņā, tur, kur jābūt zāļu tējām,  un varētu arī baudīt to aromātisko un ārstniecisko iedarbību, nepietiek ar zālīšu ievākšanu. Šo to vēlams arī likt aiz auss, lai tās mācētu gan pareizi ievākt, gan uzglabāt, gan arī lietot.

Pirmkārt, svarīga ir vietas izvēle augu ievākšanai. Pilsētas parki, apstādījumi un ceļmalas noteikti nedrīkst būt tējas ievākšanas vietas, jo šie augi sevī var būt savākuši lielu daudzumu kaitīgo vielu, kas nekādu labumu veselībai nespēs sniegt. Tāpat nedrīkst ievākt augus lielu rūpnīcu un izgāztuvju tuvumā. Cienot dabu arī jāparūpējas, lai sava labuma vārdā, nepaņem pēdējo, iespējams, pat apturot kāda auga izplatību konkrētā vietā. Ņem tikai no turienes, kur ievācamā zālīte ir izplatīta un nenoplūc pēdējo!

Pirms noplūc, pārelicinies, ka augus spēj nekļūdīgi identificēt. Indīgie augi nav nekāds mīts un labuma vietā var Tavai veselībai nodarīt nopietnu kaitējumu. Pirms nes mājās veselu klēpi dabas aptiekas dārgumu, padomā, vai Tev būs, kur to pareizi izkaltēt. Ja nevari atrast piemērotu vietu vai neesi drošs par savu spēju kāda auga atpazīšanā savvaļā, labāk atstāj pļavā un uzticies pašmāju bioloģisko tēju audzētājiem, kuri zina, ko viņi piedāvā un rūpējas, lai lietotāji saņemtu labāko tēju.

Šīs jomas profesionāļiem ir speciālas kaltes, kur iespējams nodrošināt nepieciešamos apstākļus tēju izkaltēšanai, nezaudējot to ārstnieciskās īpašības. Mājas apstākļos ievāktos augus jākaltē pēc iespējas ātrāk labi vēdināmās telpās, ne tiešos saules staros, lai saglabātu gan to krāsu, gan garšu, gan dziednieciskās īpašības. Silta, saulaina palodze, ne vienmēr ir tā labākā izvēle,  bet ēnains stūris dzīvoklī var neļaut augus izkaltēt strauji un gaisa plūsmas trūkuma dēļ var veicināt drogu bojāšanos.

Lielākā daļa augu drogu, ar atsevišķiem izņēmumiem, uzglabājama vien gadu un ne vairāk kā divus. Jo ilgāk stāv, jo vairāk aromātisko un ārstniecisko īpašību zaudē. Var šķist vilinoši izlikt paša ievāktās zālītes apskatei, turot  tās caurspīdīgās burkās vai plastmasas maisiņos labi izgaismotās telpās, taču zāļu tēju drogas veiksmīgāk var saglabāt tumšās vietās – necaurredzamos traukos, skapīšos, kur tām nepiekļūst gaisma. Paša kaltētos augus, kuri šķiet pavisam sausi, taču joprojām satur ūdeni, noslēgtos stikla vai metāla traukos var  piemeklēt pelējums – tad gan viss darbs ir vējā, jo šādas tējas nav lietojamas.  Tās vislabāk uzglabāt aizvērtos papīra maisiņos, kartona kastītēs, slēgtos tāšu un koka traukos.

Dāžadu tēju pagatavošanai un lietošanai ārstnieciskos nolūkos var būt atšķirīgi norādījumi, ko var sniegt gan ārsts, gan uz paciņas norādīt ražotājs, ko noteikti jāņem vēra, bet visbiežāk izkaltētās zālītes vienkārši aplejam ar karstu ūdeni un pirms lietošanas ļaujam tām ievilkties  -5-15 minūtes. Tas nav nepareizi, tādā viedā iegūstam uzlējumu. Uzlējumam jāļauj ievilkties segtā traukā un pirms lietošanas jānokāš.  Zāļu tēju var gatavot arī kā novārījumu, uzsildot līdz vārīšanās temperatūrai un pēc tam uz lēnas uguns ļaujot sildīties vēl aptuveni 10 minūtes. Tējas pagatavošanai jālieto sasmalcinātas drogas.
 
Jāņem vērā, ka bērniem jāgatavo vieglāka tēja nekā pieaugušajiem, ņemot mazāku devu drogu. Bērniem katru reizi jāgatavo svaigu tēju un pirmoreiz noteikti jādod nelielā daudzumā, lai varētu novērot bērna reakciju uz tēju, ko viņš iepriekš nav lietojis. Te domas dalās:  daži zinātāji teic, ka bērni drīkst lietot ikvienu tēju, ko dzer pieaugušie, ar noteikumu, ka tai jābūt vājākai, bet citi uzsver, ka tikai dažas tējas bez bažām ir drošas bērniem lietošanai ikdienā. Populārākās starp tām ir kumelīte, deviņvīrspēks, kliņģerīte un citronmētra.

Saldinātāji nomāc tējas garšu, tādēļ, ja gribi zināt, kā Tava tēja patiešām garšo, cukuru derētu atstāt malā, to mēs ikdienā tāpat saņemam pietiekamā un nereti pat pārlieku lielā daudzumā. Daudzas tējas, piemēram, vīgrieze, jau ir dabiski saldas un tām cukurs nemaz nav  nepieciešams. Ja tomēr izvēlēta kāda rūgtāka tēja un garšas kārpiņas pieprasa saldinātāju, tad labāk izvēlēties dabisko – medu.  Medu nekad nepievieno karstai tējai, jo tad tā ārstnieciskās īpašības zūd. Tas pievienojams, kad tēja ir ne karstāka par 40° temperatūru.
 
Optimālais daudzums ir 3 tējas krūzītes dienā, ja vien ārsts nav devis citus norādījumus. Galvenais, zināt, ko liekam krūzē un lietot visu ar mēru, neaizmirstot arī par pareizu uzglabāšanu un gatavošanu, tad zāļu tēju spēks mūs veiksmīgi pavadīs ik dienas.